Pexion (imepitoin) – Zāļu apraksts - QN03AX90

1.VETERINĀRO ZĀĻU NOSAUKUMS

Pexion 100 mg tabletes suņiem

Pexion 400 mg tabletes suņiem

2.KVALITATĪVAIS UN KVANTITATĪVAIS SASTĀVS

Viena tablete satur:

Aktīvā viela:

 

Imepitoīns

100 mg

Imepitoīns

400 mg

Pilnu palīgvielu sarakstu skatīt 6.1. apakšpunktā.

3.ZĀĻU FORMA

Tabletes

Baltas, iegarenas tabletes ar dalījuma līniju un vienā pusē iespiestu logotipu “I 01” (100 mg) vai ”I 02”

(400 mg).

Tableti var sadalīt divās vienādās daļās.

4.KLĪNISKĀ INFORMĀCIJA

4.1Mērķa sugas

Suņi.

4.2Lietošanas indikācijas, norādot mērķa sugas

Idiopātiskas epilepsijas izraisītu vispārēju lēkmju mazināšanai suņiem pēc rūpīgas alternatīvas ārstēšanas metodes izvērtēšanas.

4.3Kontrindikācijas

Nelietot, ja ir konstatēta pastiprināta jutība pret aktīvo vielu vai pret kādu no palīgvielām. Nelietot suņiem ar nopietni pavājinātu aknu funkciju, smagiem nieru darbības vai sirds–asinsvadu sistēmas traucējumiem (skatīt 4.7. apakšpunktu).

4.4Īpaši brīdinājumi katrai mērķa sugai

Farmakoloģiskā atbildes reakcija uz imepitoīnu var atšķirties, iedarbība var izrādīties nepilnīga. Ārstēšanas laikā dažiem suņiem lēkmju vairs nebūs, citiem suņiem varēs novērot lēkmju skaita samazināšanos, kamēr vēl citiem atbildes reakcijas nebūs. Tāpēc rūpīgi jāapsver, pirms pieņem lēmumu sunim stabilizētā stāvoklī mainīt ārstēšanas līdzekli no kāda cita uz imepitoīnu. Tiem, kuriem atbildes reakcijas nebūs, iespējams, novēros lēkmju skaita palielināšanos. Gadījumā, ja lēkmes netiek atbilstoši kontrolētas, jāapsver citi diagnostiski pasākumi un citi pretepilepsijas ārstēšanas veidi. Ja pāreja uz citu pretepilepsijas ārstēšanas veidu ir medicīniski nepieciešama, tai jānotiek pakāpeniski un atbilstošā klīniskā uzraudzībā.

Izvērtējot ieguvuma un riska attiecību lietošanai konkrētam sunim, jāņem vērā detalizēta informācija veterināro zāļu aprakstā.

Šo veterināro zāļu iedarbība suņiem ar epileptisku stāvokli (status epilepticus) un sērijveida lēkmēm nav pētīta. Tāpēc imepitoīns nav lietojams kā sākotnējais ārstēšanas veids suņiem ar sērijveida lēkmēm un epileptisku stāvokli.

Eksperimentālos pētījumos, kas ilga 4 nedēļas, novērots, ka nepārtrauktā 4 nedēļu ārstēšanas kursā pretkrampju iedarbības pavājināšanās (tolerances attīstīšanās) netika konstatēta.

Nevar izdarīt pārliecinošus secinājumus par imepitoīna iedarbīgumu, jo dati par papildterapiju ar fenobarbitālu, kālija bromīdu un/vai levetiracetāmu ir pieejami no ierobežotiem pētījumiem (skatīt 4.8. apakšpunktu).

4.5Īpaši piesardzības pasākumi lietošanā

Īpaši piesardzības pasākumi, lietojot dzīvniekiem

Veterināro zāļu drošums nav pārbaudīts suņiem, kas sver mazāk nekā 5 kilogramus, kā arī suņiem, kuriem ir nieru, aknu, sirds, gremošanas sistēmas vai kādas citas slimības.

Suņiem, kuriem ārstēšanas kurss ar imepitoīnu pārtraukts pēkšņi, varētu būt novērojamas nelielas uzvedības vai muskulatūras funkcionālas darbības izmaiņas.

Piesardzības pasākumi, kas jāievēro personai, kura lieto veterinārās zāles dzīvnieku ārstēšanai

Ja notikusi nejauša (gadījuma rakstura) norīšana – īpaši bērnam, nekavējoties meklēt medicīnisko palīdzību un uzrādīt lietošanas instrukciju vai iepakojuma marķējumu ārstam.

Lai novērstu tablešu nejaušu norīšanu, pudelei jāuzskrūvē vāciņš uzreiz pēc vienai ārstēšanas reizei nepieciešamā tablešu daudzuma izņemšanas.

4.6Iespējamās blakusparādības (biežums un bīstamība)

Pirmsklīniskajos un klīniskajos pētījumos ir novērotas šādas vieglas un lielākoties pārejošas nevēlamās blakusparādības (sastopamības biežums samazinājuma secībā): polifāgija ārstēšanas kursa sākumposmā (ļoti bieži), anoreksija, hiperaktivitāte, poliūrija, polidipsija, miegainība, pastiprināta siekalošanās, vemšana, ataksija, apātija, caureja, dezorientācija, trešā acs plakstiņa izkrišana, pavājināta redze un jutīgums pret skaņām.

Reti saņemti ziņojumi par agresiju. Šī agresija, iespējams, ir saistīta ar ārstēšanu. Agresija var parādīties arī pēc epilepsijas lēkmes vai arī izpausties ar uzvedības izmaiņām, kas pašas par sevi attīstās kā daļa slimības.

Suņiem, kas ārstēti ar imepitoīnu, tikusi novērota neliela plazmas kreatinīna, urīnvielas un holesterīna līmeņa paaugstināšanās; tomēr parasti šis līmenis nepārsniedza noteiktās normas robežas un netika saistīts ne ar kādiem klīniski nozīmīgiem novērojumiem vai gadījumiem.

Veterināro zāļu blakusparādību sastopamības biežums norādīts šādā secībā:

-ļoti bieži (vairāk nekā 1 no 10 ārstētajiem dzīvniekiem novērota(-s) nevēlama(-s) blakusparādība(-s));

-bieži (vairāk nekā 1, bet mazāk kā 10 dzīvniekiem no 100 ārstētajiem dzīvniekiem);

-retāk (vairāk nekā 1, bet mazāk kā 10 dzīvniekiem no 1000 ārstētajiem dzīvniekiem);

-reti (vairāk nekā 1, bet mazāk kā 10 dzīvniekiem no 10 000 ārstētajiem dzīvniekiem);

-ļoti reti (mazāk kā 1 dzīvniekam no 10 000 ārstētajiem dzīvniekiem, atsevišķi ziņojumi).

4.7Lietošana grūsnības, laktācijas vai dēšanas laikā

Šīs veterinārās zāles neiesaka lietot vaislas vīrišķās kārtas suņiem, kā arī kucēm grūsnības un laktācijas periodā (skatīt 4.10. apakšpunktu).

4.8Mijiedarbība ar citām zālēm un citi mijiedarbības veidi

Lietojot šīs zāles kombinācijā ar fenobarbitālu, kālija bromīdu un/vai dažos gadījumos ar levetiracetāmu, klīniski netika novērota kaitīga mijiedarbība (skatīt 4.4. apakšpunktu).

4.9Devas un lietošanas veids

Iekšķīgai lietošanai 10-30 mg imepitoīna uz 1 kg ķermeņa svara, lietojot divas reizes dienā ar

12 stundu starplaiku. Lai devu piemērotu konkrētā suņa ķermeņa svaram, katru tableti var dalīt uz pusēm. Nākamajai devai jāizmanto atlikusī pustablete.

Nepieciešamā deva katram sunim atšķirsies, un tas būs atkarīgs no slimības smaguma pakāpes. Ieteiktā sākotnējā deva ir 10 mg imepitoīna uz kilogramu ķermeņa svara divas reizes dienā.

Sākot ārstēšanu, izmantojiet tabulu, kurā norādīta deva atbilstoši suņa ķermeņa svaram. Ja nākamajā nedēļā pēc vismaz 1 nedēļu ilgas ārstēšanas ar pašreizējo devu lēkmes nemazinās, tad ārstējošam veterinārārstam vēlreiz jānovērtē suņa veselības stāvoklis. Ja suns ir tolerants pret šo zāļu lietoto devu, to var palielināt par 50-100% līdz pat maksimālajai devai 30 mg/kg ķermeņa svara lietojot divas reizes dienā.

Biopieejamība ir lielāka, ja to lieto suņiem tukšā dūšā. Tabletes došanas laiks attiecībā pret barošanas reizēm jāsaglabā nemainīgs.

Ieteicamais tablešu skaits (jādod divas reizes dienā) terapijas sākšanai norādīts tabulā.

Ķermeņa svars (kg)

 

 

Tablešu skaits

 

 

 

 

 

 

100 mg tablete

 

 

400 mg tablete

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

5,0

½

 

 

 

5,1–10,0

 

 

 

10,1–15,0

 

 

 

15,1–20,0

 

 

 

½

20,1–40,0

 

 

 

40,1–60,0

 

 

 

Vairāk par 60

 

 

 

 

 

 

 

 

 

4.10 Pārdozēšana (simptomi, rīcība ārkārtas situācijā, antidoti), ja nepieciešams

Atkārtotas pārdozēšanas gadījumā, ja deva ne vairāk kā 5 reizes pārsniegusi lielāko ieteikto devu, novērota iedarbība uz centrālo nervu sistēmu (CNS) un kuņģa–zarnu traktu, kā arī QT intervāla pagarināšanās, kas bija atgriezeniska. Pēc šādu devu lietošanas norādītie simptomi ne vienmēr ir dzīvībai bīstami un, ārstējot simptomātiski, parasti izzūd ne vēlāk kā pēc 24 stundām.

Iedarbība uz CNS var izpausties kā līdzsvara zudums, samazināta aktivitāte, plakstiņu noslīdējums, pastiprināta asarošana, acu sausums un nistagms.

Lietojot 5 reizes lielāku devu par ieteikto, var novērot ķermeņa svara samazināšanos.

Ja suņiem lietotā deva 10 reizes pārsniedza lielāko ieteikto terapeitisko devu, tika novērota sēklvadu difūzā atrofija sēkliniekos un ar to saistītā spermas daudzuma samazināšanās.

Skatīt arī 4.7 apakšpunktu.

4.11 Ierobežojumu periods dzīvnieku produkcijas izmantošanā

Nav piemērojams.

5.FARMAKOLOĢISKĀS ĪPAŠĪBAS

Farmakoterapeitiskā grupa: pretepilepsijas līdzekļi, citas pretepilepsijas zāles, imepitoīns. ATĶ vet kods: QN03AX90.

5.1Farmakodinamiskās īpašības

Imepitoīns ir centrālas iedarbības pretepilepsijas viela, kas šķērso hematoencefālisko barjeru bez iesaistīšanās aktīvā šūnu transportā un rada līdzsvaru starp koncentrāciju plazmā un smadzenēs. Šeit tas darbojas kā daļējs benzodiazepīnu receptoru zemas afinitātes agonists.

Imepitoīns stimulē GABAA receptoru pastarpināto kavējošo iedarbību uz neironiem, tādējādi bremzējot lēkmes. Turklāt imepitoīnam ir vāja kalcija kanālu bloķējoša iedarbība, kas var veicināt tā pretkrampju īpašības.

Eiropas lauka pētījumā 226 suņiem ar pirmreizēji diagnosticētu idiopātisku epilepsiju tika salīdzināta imepitoīna un fenobarbitāla iedarbība; 45% gadījumi imepitoīna grupā un 20% gadījumi fenobarbitāla grupā bija jāizslēdz no iedarbības analīzes. Viens no šādas rīcības iemesliem bija atbildes reakcijas trūkums uz ārstēšanu. Pārējiem 64 suņiem imepitoīna grupā un 88 suņiem fenobarbitāla grupā novēroja šādus klīniskos rezultātus: pēc 20 nedēļu ārstēšanas kursa vidējais vispārējo lēkmju biežums no 2,3 lēkmēm mēnesī imepitoīna grupā un no 2,4 lēkmēm mēnesī fenobarbitāla grupā samazinājās līdz 1,1 lēkmei mēnesī abām grupām. Atšķirība starp lēkmju biežumu mēnesī pēc ārstēšanas kursa imepitoīna grupā un fenobarbitāla grupā (samērota ar sākuma rādītāju atšķirību) bija 0,004, 95% TI [-0,928; 0,935]. Izvērtēšanas fāzē, kas ilga 12 nedēļas, to suņu proporcija, kam nebija vispārēju lēkmju, bija 47% (30 suņi) imepitoīna grupā un 58% (51 suns) fenobarbitāla grupā.

Abu ārstēšanas veidu drošums tika novērtēts pilnā analīzes datu kopā (vai drošuma datu kopā, t. i., 116 dzīvnieki imepitoīna grupā un 110 dzīvnieki fenobarbitāla grupā). Palielinātas fenobarbitāla devas tika saistītas ar paaugstinātu aknu enzīmu ALT, AP, AST, GGT un GLDH līmeni. Toties pēc palielinātām imepitoīna devām līmenis nevienam no pieciem aknu enzīmiem nepaaugstinājās. Ar imepitoīnu ārstētajiem suņiem tika novērots nedaudz paaugstināts kreatinīna rādītājs, salīdzinot ar sākuma rādītāju. Tomēr pieļaujamā intervāla augšējā robeža kreatinīnam visos gadījumos saglabājās atsauces diapazona robežās. Turklāt imepitonam tika novērots mazāks blakusparādību skaits salīdzinājumā ar fenobarbitālu – poliūrija (attiecīgi 10% un 19% suņu), polidipsija (attiecīgi 14% un 23%) un izteikta sedācija (attiecīgi 14% un 25%). Plašāk par iespējamajām blakusparādībām skatiet zāļu apraksta 4.6. apakšpunktā.

ASV lauka pētījumā tika salīdzināta imepitoīna iedarbība ar fiksētu devu 30 mg/kg divas reizes dienā ar placebo 151 sunim ar idiopātisko epilepsiju 84 dienu ilgā ārstēšanas periodā. To suņu proporcija, kam nebija vispārēju lēkmju, bija 21% (21 sunim no 99, 95 % CI [0,131; 0,293]) imepitoīna grupā un 8% (4 sunim no 52, 95 % CI [0,004; 0,149]) placebo grupā. 25% suņu nereaģēja uz ārstēšanu ar imepitoīnu (tāds pats vai palielināts lēkmju biežums).

5.2Farmakokinētiskie dati

Uzsūkšanās

Farmakokinētiskie pētījumi liecina, ka imepitoīns pēc iekšķīgas lietošanas labi uzsūcas (> 92%) un izteikts pirmā loka efekts nerodas. Pēc iekšķīgas imepitoīna tablešu lietošanas 30 mg/kg tukšā dūšā maksimālā tā koncentrācija asinīs tiek sasniegta ātri – Tmax ir apmēram 2 stundas, Cmax – apmēram

18 µg/ml. Imepitoīna tablešu un pārtikas vienlaikus došana kopējo AUC (apgabalu zem līknes) samazina par 30%, bet Tmax un Cmax būtiski nemainās. Dzimuma specifiskas atšķirības šajos

rādītājos neuzrādās.

Izplatīšanās organismā

Devas linearitāte veidojas imepitoīna devas terapeitiskajā diapazonā.

Imepitoīnam ir relatīvi liels izkliedes tilpums (579–1548 ml/kg). Suņiem imepitoīna piesaiste asins plazmas olbaltumvielām in vivo ir zema (60–70%). Tāpēc nav paredzama mijiedarbība ar citām ciešas piesaistes pie olbaltumvielām. Tiklīdz sasniegts vienmērīgs stāvoklis, pēc atkārtotas lietošanas imepitoīns plazmā neuzkrājas.

Metabolisms

Imepitoīns pirms eliminācijas intensīvi metabolizējas. Urīnā un fekālijās konstatēja četrus galvenos neaktīvos metabolītus, kas veidojas oksidatīvas modifikācijas ceļā.

Eliminācija

Imepitoīns no asinīm tiek izvadīts ātri (Cl = 260–568 ml/stundās/kg), tā eliminācijas pusperiods ir apmēram 1,5–2 stundas. Lielākā daļa imepitoīna un tā metabolītu tiek izvadīta ar fekālijām, nevis ar urīnu. Tātad suņiem ar traucētu nieru darbību nozīmīgas šo zāļu farmakokinētikas izmaiņas un kumulācija nav paredzama.

6.FARMACEITISKĀ INFORMĀCIJA

6.1Palīgvielu saraksts

Laktoze, monohidrāta veidā

Mikrokristāliskā celuloze

Hipromeloze

Magnija stearāts

Nātrija cietes glikolāts

6.2Būtiska nesaderība

Nav piemērojama.

6.3Derīguma termiņš

Veterināro zāļu derīguma termiņš izplatīšanai paredzētajā iepakojumā: 3 gadi. Derīguma termiņš pēc pirmās tiešā iepakojuma atvēršanas: 8 mēneši.

6.4Īpaši uzglabāšanas nosacījumi

Šīm veterinārajām zālēm nav nepieciešami īpaši uzglabāšanas apstākļi.

6.5Tiešā iepakojuma veids un saturs

Augsta blīvuma polietilēna pudele ar 100 vai 250 tabletēm un bērniem neatveramu aizdari. Ne visi iepakojuma izmēri var tikt izplatīti.

6.6Īpaši norādījumi neizlietotu veterināro zāļu vai to atkritumu iznīcināšanai

Jebkuras neizlietotās veterinārās zāles vai to atkritumi jāiznīcina saskaņā ar nacionālajiem tiesību aktiem.

7.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS ĪPAŠNIEKS

Boehringer Ingelheim Vetmedica GmbH

55216 Ingelheim/Rhein

VĀCIJA

8.REĢISTRĀCIJAS APLIECĪBAS NUMURS(-I)

EU/2/12/147/001 100 tabletes

EU/2/12/147/002 250 tabletes

EU/2/12/147/003 100 tabletes

EU/2/12/147/004 250 tabletes

9.REĢISTRĀCIJAS/PĀRREĢISTRĀCIJAS DATUMS

Pirmās reģistrācijas datums: 25.02.2013

10.TEKSTA PĒDĒJĀS PĀRSKATĪŠANAS DATUMS

Sīkākas ziņas par šīm veterinārajām zālēm ir atrodamas Eiropas Zāļu aģentūras tīmekļa vietnē http://www.ema.europa.eu.

RAŽOŠANAS, IEVEŠANAS, IZPLATĪŠANAS, TIRDZNIECĪBAS, PIEGĀDES UN/VAI LIETOŠANAS AIZLIEGUMS

Nav noteikts.

Komentārus